Aglonas bazilika ir viena no pazīstamākām svētvietām pasaulē, iekšpusē atrodas krusta velves, arkas, kolonnas, kas bagātīgi dekorētas rokoko stila rotājumiem. Aglona un tās sirds nenoliedzami ir Aglonas katoļu baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta.

Aglonas bazilikas rašanās pirmsākumi

Publikācijas ir atrodami vairāki varianti, kuros tiek aprakstīta Aglonas bazilikas rašanās vēsturē, taču jāsaka, ka tas klasiski ir izveidojies par Latvijas nozīmīgāko katoļu garīgo centru un pasaules mēroga svētvietu, kur ik gadu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā 15. augustā ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas. Pēc jaunākajām zinātnieku atziņām Aglona, kā viens no baltu tautu apdzīvotiem centriem, pazīstama jau kopš 1800. – 500. gada pirms Kristus dzimšanas. Kādreiz te auga biezi egļu meži, kas kopā ar bagātīgo ezeru un upju sistēmu veidoja labvēlīgu dabisko vidi novada agrai apdzīvotībai. No egles nosaukuma Aglona arī ieguva savu vārdu (egle vietējā izrunā – agļa). Saglabājušās vēstures liecības apstiprina, ka tā jau izsenis veidojusies kā baltu cilšu – latgaļu – svētvieta. Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem Rukli un Rupeiki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies leģenda par karalieni Martu, kura it kā bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas bazilikas apvidū Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz bija ievērojams politisks un saimniecisks centrs.

Aglonas koka dievnama iesvēte

Vēl 18. gs. sākumā vietējie latgaļi turpināja dzīvot saskaņā ar savu mitoloģisko pasaules redzējumu. 1697. gada muižture, Ieva Justīne Šostovicka, ar toreizējā Livonijas bīskapa, Nikolaja Poplavska, (1683-1709) atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis. Vienā no latgaļu sakrālajiem centriem viņš izvēlējās vietu baznīcai un klosterim. Jau 1699. gadā uzkalnā pacēlās klostera ēka, bet gadu vēlāk arī pirmais vienkāršais koka dievnams. 1751. gada 10. septembrī Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1752), trešo reizi apmeklējot Aglonu, iesvētīja koka baznīcu.

Mūra baznīcas izveide 18.gadsimta vidū

Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem. 1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes liecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo mācībām un dzīvei. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru. Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas, lai gan tas bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza. Taču tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu – tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus, kā arī tur pēdējo mājvietu rada veci un slimi garīdznieki.

Aglonas bazilika Pirmā un Otrā pasaules karu laikā un pirmās ģimnāzijas

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad ienāca boļševiki, viņi cerēja atrast noslēpto zeltu, tāpēc demolēja klostera un bazilikas pagrabus un laupīja apbedījumus. Latvijas pirmās neatkarības laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja Garīgo semināru, ka bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju, un vēlāk – arī sieviešu ģimnāziju. Arī padomju varas gados visiem spēkiem tika veicināta tradīciju un ticības izdeldēšana.

Aglona bazilika - „Basilica Minoris” un pirmie svētceļojumi uz Aglonu

Atzīmējot Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju 1980. gadā, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” titulu, kas ir “mazās bazilikas” tituls, šāds tituls Latvijā ir tikai Aglonas bazilikai 1989. gada 7. augustā no Rīgas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā devās pirmais pēc 50 gadiem svētceļnieku pulciņš, kurš visu garo ceļu gāja kājām. Tajā piedalījās svētceļnieki gan no Rīgas, gan arī no visas Latvijas, kas visu pārsimts kilometru garo ceļu, veica kājām, ar dziesmām un lūgšanām. 1989. gada 15. augustā Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem euharistiskā procesija notika ārpus baznīca žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Aglonas bazilikas 15. augusta svētki.

15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki – vieni no galvenajiem katoļu Baznīcas svētkiem, kas tiek svinēti par godu Jaunavai Marijai, Jēzus Kristus Mātei. Evaņģēlijā šis notikums nav aprakstīts, bet baznīcas tradīcijā ir drošas liecības par šo faktu. Aglonā šie ir galvenie gada svētki un uz tiem parasti ierodas katrs Latvijas katolis, kas vēlas kopā ar saviem ticības brāļiem svinēt svētkus Dievmātei. Šajā dienā svinīgi dievkalpojumi notiek visās Latvijas katoļu baznīcās, taču galvenā uzmanība pievērsta Aglonas bazilikai, kur atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna. Šo svētku svinēšanu kā dogmu Romas pāvests Pijs IX pasludināja tikai 1950.gada 1.novembrī, lai gan svētki svinēti sen.

Leģendas par Aglonas brīnumu

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Aglonas bazilikas Dievmātes dziedinošā ikonā

Ieejot baznīcā, kā jau tas ir ierasts, pirmais ko ierauga cilvēka acs, ir altāris ar savu krāšņo, bet tai pat laikā vienkāršo noformējumu. Taču Aglonas bazilikas aura ir tik īpaša, ka nav iespējams novērst acis no svētbildes “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” (17. gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. No tās plūst tik silta un tikai mātei piemītošā enerģija, ka asaras sāk neviļus tecēt un sirdī iestājas miers. Atceroties savas bērnības laikus, šķita, ka svētbilde uzrunā un virza uz labiem darbiem, pasargā, izdziedē. Varētu domāt, ka tās ir tikai bērnības atmiņas, bet nē – tā sajūta ir kolosāla, saglabājas un atdzimst ik reizi, kad Dievmātes acis no svētbildes raugās Tevī un Tu saproti, ka šajā pasaulē ir kaut kas vairāk par materiālajām vērtībām, nepadarītiem darbiem, neizteiktajiem vārdiem, un ir sajūta, ka laiks apstājas un gribas palikt tikai pie šīs ikonas, kas piepilda dvēseli un ķermeni ar fantastisku izjūtu gammu, radot cerību, ka sapņi piepildīsies.

Dominikāņu ordenis Aglonā nodibināja klosteri un gadu vēlāk uzcēla pirmo koka baznīcu. Kad 1699. gadā uzceltā baznīca nodega, tās vietā 1768. – 1780. g. uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar dieviem 60 m augstiem torņiem. Aglonas bazilikas interjera apdare tapusi 18. – 19. gs. Aglonas bazilikas iekārtas priekšmeti – kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols, soli darināti 18. gs., sānu altāri – 19. gs. sākumā. Aglonas bazilikā glabājas plaša gleznu, skulpūru un mākslas vērtību kolekcija, tajā skaitā slavenā svētbilde “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte”(17.gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas. Katru gadu 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Kā liecina statistika, 2000. gadā Aglonas apmeklētāju skaits 15. augustā sasniedza 450 000.

1993. gadā Aglonas bazilikas svētvietu apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II. Šīs vizītes dēļ tika sakopta un restaurēta Aglona (un vēl 1998. gadā turpinājās diskusijas starp valsti un Latvijas Katoļu Baznīcu par finansēm, kas tika iztērētas šim nolūkam). Tādēļ valsts pieņēma arī vairākus tiesību aktus par Aglonu, kā arī ar Baznīcu noslēdza vienošanos.

Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 12. septembrī pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”. Likumā 1. pantā noteikts, ka Aglona ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kas ir arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – Aglonas bazilika kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta, kā arī tas, ka Aglonas svētvieta izmantojama vienīgi reliģiska un garīga rakstura pasākumiem, kurus nosaka Latvijas Katoļu Baznīcas vadība.

Valodas: LV, RU, DE, EN

Доступ запрещен

Интерактивная карта для туристов